Leļļu vēsture

Porcelāna lelles.

Leļļu mākslā termins porcelāns apzīmē trīs leļļu galvu tipus- glazēto porcelānu, biskvītporcelānu, nekrāsotu biskvītporcelānu.  Parasti porcelāna leļļu galvas ražoja paralēli rūpnīcas pamatprodukcijai. Parasti porcelānu apdedzina ceplī ne mazāk kā 1300 grādu karstumā. Tikai daži māla veidi var izturēt šādu temperatūru: laukšpata porcelāns masa jeb kaolīns, china stone.

18. gadsimta sākuma atklāja šos divus materiālus Vācijas daļās, tika izveidota Meisenes porcelāna fabrika netālu no Drēzdenes 1709. gadā. Anglijas ziemeļrietumos pirmā porcelāna fabrika tika izveidota 1770. gadā. Priekš daudziem ražotājiem porcelāna leļļu galvu ražošana bija tikai ienesīga papildus nodarbe.

19. gadsimta sākumā porcelāna leļļu galvas kļuva aizvien pieprasītākas. Porcelāna lelles bija populāras gandrīz divsimts gadus līdz brīdim, kad porcelānu nomainīja daudz modernāki materiāli 20.gs. pirmajā pusē. Visas leļļu galvas, ko darināja 19. gs. tika veidotas ar veidņu palīdzību. Līdzīgi kā vaska lelles, tikai veidnes bija no ģipša, galvas darināja no divām vai trim daļām.

Galvas parasti apdedzināja trīs reizes, un tām klāja divus glazūras slāņus. Divreiz apdedzināts tika biskvītporcelāns. Otro un trešo reizi apdedzināja dēļ glazūrām. Tika ražotas galvas kopā ar pleciem. Tās tika veidotas lietas un presētas masas galvas, nekādu atšķirību tām galarezultātā redzēt nevar. Lai gan ir dažas atšķirības galvas iekšpusē- presētām galvām parasti iekšpuse ir nelīdzena un biezums iekšpusē nav vienāds, bet lietām porcelāna galvām iekšpuse ir līdzena un vienāda biezuma.

Daudzām porcelāna lellēm bija tā laika modernās frizūras. Bija arī galvas, kurām netika veidoti mati un acis, jo tika izgriezti caurumi, lai varētu ielikt stikla acis un piestiprināt parūku.

Biskvītporcelāna lelles.

Leļļu vēstures terminoloģijā bisvītporcelāns apzīmē divreiz apdedzinātu porcelānu, kas ir krāsots un glazēts. Atšķirība starp biskvītporcelāna leļļu galvām  un citiem porcelāna veidiem slēpjas leļļu darināšanas beigu fāzē- lai gan biskvītporcelāna leļļu galvas arī ir glazētas, tām nav izteikta spīduma, bet tekstūra nav arī matēta.

Biskvītporcelāna lelles bija ārkārtīgi populāras  sākot no 19. gadsimta vidus līdz 1930. gadiem. Daudzas vācu rūpnīcas, kas darināja bisvītporcelāna galvas, locekļus, un gatavas lelles, jau iepriekš darināja porcelāna vai keramikas traukus, saimniecības preces.

Biskvītprcelāna galvas darināja no divām vai trīs daļām, kuras lēja veidnēs. Veidnes tika rūpīgi pārbaudītas, un parasti tās bija darinātas no ģipša. Katra veidne tika lietota 40- 50 reizes. Kad porcelāna masa bija sacietējusi, tad to izņēma no veidnes, tad to apdedzināja, nokrāsoja un vel reiz apdedzināja.

Sākotnējās galvas bija veidotas ar matiem, acīm un aizvērtu muti. Vēlāka laika galvām bija stikla acis, stikla vai svina, nedaudz pievērtas, flirtējošas, acu dobumi tika izgriezti un veidoti pirmajā galvas veidošanas stadijā. Ausis, zobi un mēle, parasti tika veidoti veidnē, tika darināti arī ieliktie zobi, kurus parasti ielīmēja mutē pabeigšanas procesā.

Mūsdienās ir daudz neskaidrību par to, kur un kad biskvītporcelāna leļļu galvas darinātas, un kas tās ir darinājis, jo daudzas iegravētās zīmes ir neskaidras, un tāpat arī preču zīmes, kas bija bieži vien ļoti līdzīgas dažādiem uzņēmumiem, tā kā nereti ir grūti identificēt īsto ražotāju. Ir zināms, ka lielākais leļļu galvu vairums nāk no Tīringenes Vācijā. Ir dokumentēta dažu franču fabriku darbība, kā, piemēram, Jumeau un Steiner. Liela daļa biskvītporcelāna galvu tika eksportētas, un piestiprinātas citās valstīs ražotiem ķermeņiem, piemēram, Vācijā darināta galva varēja tikt piestiprināta Francijā darinātam ķermenim, bet apģērbta Anglijā, un tik un tā skaitījās oriģināllelle. Mūsdienās par lelles izcelsmes valsti uzskata to, kurā tikusi darināta tās galva, jo tieši galva ir tā, kas piešķir lellei tās „personību”.

Francijas un Vācijas ražojumi nešaubīga dominēja internacionālajā biskvītporcelāna leļļu galvu, locekļu un gatavu leļļu tirgū līdz par 1914. gadam, kad Pirmais Pasaules karš pārtrauca to ražošanu. Anglijā vairāk tika darināta keramikas lelles, parasti zemas kvalitātes. Biskvītporcelāna lelles tika darinātas arī Japānā, bet to kvalitāte netika līdzi Vācijas un Francijas augstajiem standartiem.

Vācu biskvītporcelāna lelle darināta ap 1900. gadu


Biskvītporcelāna lelle darināta Vācijā 19. gs. otrajā pusē.

Armanda Marsēla Lelles.

Dzimis Sanktpēterburgā 1856. gadā Armands Marsēls ( Armand Marseille), vēlāk emigrēja ar savu ģimeni uz Tīringeni Vācijā. Šis reģions ir zināms ar to, ka tur bija lielas leļļu un rotaļlietu ražotnes, kas ātri vien piesaistīja jaunā vīrieša uzmanību. 1885. gadā viņš nopirka Liebermann & Wegescher porcelāna rūpnīcu, kurā sāka ražot biskvītporcelāna leļļu galvas piecus gadus vēlāk. Šis bizness auga, un Armands Marsēls kļuva par vienu no lielākajiem leļļu rūpniekiem.

Lielākā daļa leļļu galvu, kas bija darinātas no 1890. līdz 1920. gadam bija ar dobu vidu, augstas kvalitātes. Leļļu galvas nr. 390 ar atvērtu muti, smaidošu sejiņu bija vispopulārākās. Vēlāka laika leļļu galvas uzrāda kvalitātes pazemināšanos izpildījuma ziņā.

Franču firmas Jumeau lelles.

Pjērs Fransuā Žumo nodibināja savu firmu Jumeau Parīzē 1842. gadā, un sākotnēji ražoja koka un kazas ādas leļļu ķermeņus un drēbes. 1867. gadā firmai pievienojās viņa dēls Emīls, un sev līdzi atnesot jaunu, modernu tirdzniecības garu. Kompānija paplašinājās un attīstījās, un 1873. gadā sāka ražot biskvītporcelāna leļļu galvas, kas tika darinātas rūpnīcā ārpus Parīzes. Drīz vien Emīls iepazīstināja ar  bébés Jumeau – leļļu meitenēm, kam bija biskvītporcelāna galvas, kustīgi kompozīta ķermeņi, labestīga sejas izteiksme. Leļļu kvalitātes un izskats tikai cēla Jumeau reputāciju.

Saskaroties ar pieaugošo konkurenci, kuru veidoja vācu leļļu ražotāji, Jumeau apvienojās ar citām franču firmām un nodibināja Francijas Leļļu un Rotaļlietu Ražotāju savienību, kas pastāvēja līdz 1958. gadam.

Pastāv uzskats, ka jaunās leļļu meitenes jeb bébés izveidošanā iedvesma ir nākusi no Francijas Henrija IV portreta četru gadu vecumā. Lai kāds būtu iedvesmas avots, leļļu šarms momentā iekaroja pircēju un kolekcionāru sirdis no pirmās dienas, kad tās tika pārdotas.

Fotogrāfija ar meiteni un  bébé Jumeau

Gustave Armand Houbigant Henrija IV portrets

 

Šogad pasaulē vispopulārākais rotaļu lācis svin savu 110. dzimšanas gadadienu. Daudz laimes, Teddij! Vārdu salikuma Tedijlācis nāk no ASV prezidenta Teodora Rūzvelta (1858 –  1919), kura saīsinātais vārds bija Tedijs. 1902.gada novembrī  Rūzveltu Misisipi gubernators Endrjū H. Longino uzaicināja uz medībām, jo prezidents bija kaislīgs mednieks. Šajās medībās piedalījās un sacentās vairāki mednieki, un lielākā daļa no viņiem jau bija nomedījuši kādu dzīvnieku, to redzot vairāki prezidenta pavadoņi sagūstīja un piesēja Amerikas Melno lāci pie vītola pēc ilgas dzīšanās pakaļ ar medību suņiem, viņi pasauca prezidentu un ierosināja, ka lācīti vajadzētu nošaut. Bet prezidents atteicās to darīt, pamatojoties uz to, ka tas būtu nekrietni un nesportiski. Šis notikums nonāca politisko karikatūru lokā Kliforda Berimena izpildījumā avīzē The Washington Post 16. novembra numurā 1902.gadā. Šo karikatūru ar Rūzveltu un lāci ieraudzīja Moriss Mičtoms, viņu šis zīmējums iedvesmoja radīt jaunu rotaļlietu. Viņš uzšuva mazu lācīti un ielika sava saldumu veikala skatlogā un klāt pielika zīmīti, kur bija rakstīts Tedija lācis, pirms tam lācīti aizsūtot prezidentam un palūdzot atļauju, vai drīkst šo rotaļlietu nosaukt par Tediju. Šie rotaļu lāči momentā guva komerciālus panākumus. Lāči salīdzinot ar karikatūru bija jaukāki un mīļāki, lai labāk patiktu pircējiem. Šajā pat laikā nezinot par Mičtoma lāčiem, Steifa firma ar Margaretu Steifu priekšgalā Vācijā radīja līdzīgus lāčus pēc Ričarda Steifa skicēm. Laika posmā starp 1903. gadu un Pirmo Pasaules karu, Steifa firma pārdeva miljoniem lāču, un šie lāči ir pazīstami ar to, ka tiem austiņā ir metāla kniedīte. Ap 1906. gadu arī citi ražotāji iesaistījās Rūzvelta lāču bumā. Sievietes šādus lāčus nēsāja līdzi it visur, bērni tika ar šiem lāčiem fotografēti, un pats prezidents Rūzvelts vienu šādu lāci izmantoja kā talismanu vēlēšanās.

Margareta Steifa šujot lāci

Vācu Tedijlācis ap 1954. gadu